Kastanis

Parastais zirgkastanis (Aesculus hippocastanum) Latvijā ieviests aptuveni 17.–18. gs. mijā, vispirms muižu parkos. Drīz kļuva iecienīts aleju un ceļu apstādījumos, arī pie mājām, jo aug ātri, labi pasargā ēkas pret vēju un skaisti zied. Daudz kastaņu kļuvuši par dižkokiem, jo sasnieguši vismaz 23 m augstumu un 3 m apkārtmēru. Viens no dižkastaņiem aug rakstnieka Edvarta Virzas Billīšu mājās Jelgavas novadā. Tas kalpojis par pirmtēlu Virzas lieldarbam prozā "Straumēni", kur zem šā koka saimnieki un viņu ciemiņi attēloti svinam svētkus vai baudām atpūtu pēc dienas darbiem. Latvijas ainavists klasiķis Vilhelms Purvītis, 20. gs. sākumā dzīvodams Tallinā, iemiesojis šo koku audzi gleznā "Ziedošās kastaņas". Nelielā skaitā Latvijā, galvenokārt Kurzemē, aug arī ēdamie kastaņi (Castanea sativa). Kastaņa augļi – vispirms ar dzelksnīšiem, pēc tam brūnā, gludā, apaļā paskatā – Latvijā iecienīti gan kā bērnu rotaļlieta, gan arī uzlūkoti par fiziskas vainas dziedējošiem. Ir arī ticējums, ka kastanis, ko nēsā kabatā, aizsargā pret dažādiem apdraudējumiem. Sievietēm Latvijā laime tradicionāli ir saistīta ar kastani kreisajā kabatā, bet vīriešiem – labajā. Kastaņa monēta ir kā talismans, kas ietver visas šā koka un tā augļu pozitīvās īpašības. Kastaņkoka nosaukumu latvieši lieto gan vīriešu (kastanis), gan sieviešu (kastaņa) gramatiskajā dzimtē. Tas nozīmē, ka koks – un tagad arī monēta – der visiem. Lai kastanis vienmēr kabatā!